Vārkavā Tadīciju stundās cepa maizi

Vārkavas novada Vārkavas pagasts ir tradīcijām bagāts. To un vēstures mēmie liecinieki ir sagūluši Vārkavas pagasta novadpētniecības muzeja plauktos, bet tradīciju turpinātāji aizvien vairāk tiek celti saulītē – ja arī mūsdienās katra sieva prot vienkāršākos rokdarbus, tad aušanas prasmes jau tikpat kā zudušas; ja arī katra sieva prot gatavot, tad dažādu sieru siešana jau ir īsta māksla; ja arī veikalos tagad ņirb no preču pārpilnības, tad mājās cepta maize ir tāds gardums un retums, kas ne ar ko nav salīdzināms.

Šo pagasta bagātību apzinājās Vārkavas kultūras pasākumu organizatore un Vārkavas pagasta novadpētniecības muzeja krājumu glabātāja Elvīra Āboliņa, kas ierosināja organizēt Tradīciju stundas, kurās prasmīga cilvēka vadībā soli pa solim tiktu veikti sen aizmirsti darbi, vai arī tiktu popularizētas it kā labi zināmas un ierastas lietas. Seno prasmju zinātājas arī nebija tālu jāmeklē, pat jāteic, ka šis kolektīvs veicināja šīs ieceres rašanos - no 2007. gada Vārkavas tautas nama paspārnē sāka darboties senioru deju kopa „Odziņas”, kur sirmās sievas līdztekus dejošanai ikreiz apspriedās un dalījās pieredzē par sievietei tuvām tēmām – daiļdārzniecību, kulināriju, rokdarbiem, māju. Un tā pamazām tika atdzīvināta aušanas māka (pērn ikviens interesents muzejā pie īstajām, senajām stellēm varēja pielikt roku novada celiņa aušanā), daudziem no jauna apgūta tapošana, sieti dažnedažādi sieri, bet šoreiz pienāca reize maizes cepšanai.

Visā Vārkavas novadā vēl ir dažas mājas, kurās regulāri tiek cepta sava maizīte, jo tā gan gardāk, gan veselīgāk, gan, nenoliedzami, arī lētāk, vien nepieciešama laba maizes krāsns, pieredzējis cepējs un labi milti. Sievas, kas maizi cep patstāvīgi, iesācējus mierina, ka apmēram ceturtajā reizē maize sanākot tāda, kādai tai jābūt.

Elvīra Āboliņa maizīti cept aicināja pie vārkavietes, ļoti prasmīgas saimnieces un mājasmātes Albīnas Spūles, kas ar to nodarbojas jau ļoti sen un ne tikai savas ģimenes vajadzībām, bet arī pēc pasūtījuma, lai arī šis „bums” jau ir nedaudz garām. Bija laiki, kad Albīna cepa pa 100 kg dienā! Pašlaik ikdienas vajadzībām vairāk tiek cepta baltmaize, un to cep gardu un skaistu arī virtuves cepeškrāsnī, rudzu maizi retāk, un to šauj atsevišķas ceptuves krāsns mutē. Pie ceptuves Albīna tika pagājušā gadsimta 80. gadu beigās. Toreiz vēl pastāvēja kolhozi, un kolhoza priekšsēdētājs Igors Fedotovs piedāvāja Albīnai cept maizi lielos apjomos un vest to pārdot. Šim nolūkam iepretim Albīnas mājai tika uzcelta ceptuve ar divām krāsnīm, un veikala plauktos ik dienas gūlās ap 100 kg pašceptas maizes. Produkcija bija ļoti pieprasīta (vārkavieši vēl aizvien atminas šo kolhoza priekšsēdētāju kā cilvēku ar ļoti labām uzņēmēja spējām), kā arī jāatminas to laiku realitāte. Gardā maizīte tika tirgota Preiļos, veikalā „Līdumnieks”, daudz pirka arī uz vietas – Vārkavā. Albīna stāsta, ka bieži pašceptu maizīti ir pasūtījuši kāzām, tās saimniece ir saskaitījusi – sanākušas 14. Atminas, ka vienreiz kāzu rīkotāju saime izcepto maizi apēdusi pirms svinībām, un tad nācies cept no jauna. Vēl kādu reizi kāzām ceptā maize dikti saplaisājusi – cepa vēlreiz, un diemžēl šis pāris vēlāk izšķīries. Tādas sakarības Albīna saskata dzīvē un ļoti priecājas, ka cilvēki attapušies un aizvien vairāk pievēršas senajām tradīcijām un vērtībām.

Maizes cepšanas procesa interesenti viesojās pie Albīnas divreiz, pirmajā dienā vēroja, kā top iejava (tika cepta rudzu maize, kurai mīcot nedaudz piebēra arī kviešu miltu, miltus noteikti sijāja), bet otrajā dienā viņi saimnieces mājās pavadīja teju pusi dienas – mīcīja mīklu (jāmīcot, „kamēr sienas slapjas”, bet patiesībā – kamēr mīkla pie rokām nelīpot, abru nekad nemazgāja – gan svētībai, gan praktisku nolūku vadīti – nākamajai cepšanas reizei - ieraugam, vien trauka sienas ar miltiem jāapkaisa), kurināja krāsni (kad krāsns kruķis savu darbu paveica - ogļu un pelnu noslaucīšanai labākā esot priežu zaru slota), veidoja savus kukulīšus (noteikti ar ievilktu krustiņu virsū), Albīna lika tos krāsns mutē (pirms tam iemetot tajā miltu sauju un vērojot, kā tie degs, tā pārbaudot, vai krāsnij ir vajadzīgais karstums), pēc laika nāca pamainīt vietām un apslacināt ar ūdeni, un pēc pusotras stundas gaiši brūni un smaržīgi, uzreiz apsmērēti ar sviestu, tie nonāca cepēju rokās, un jāatzīstas, ka reti kurš atturējās no kārdinājuma, - arī cepēju mutēs, kaut arī maizītei 2 stundas vēl būtu bijis jāpastāv, jāatdziest. (Ja cepējam maizīte kādreiz arī nav sanākusi – teica, ka nekas – maize nav vedekla, sanāks nākamreiz.) Pieredzējušās saimnieces darbošanos nemitīgi pavadīja jautājumu gūzma, un uz visiem viņa prata atbildēt, kā arī paguva stāstīt dažādus ticējumus, dzīves gudrības, virtuves smalkumus un atgadījumus iz dzīves, savukārt tie dalībnieki, kas cep maizi mājās, dalījās pieredzē, piemēram, tik svarīgā lietā, kādi milti ir vislabākie. Tāpat tika noskaidrots, kas mūsdienās vēl prot uzmūrēt labu maizes krāsni.

Pasākuma organizētāja Elvīra Āboliņa cer, ka šādi pasākumi palīdzēs senajām tradīcijām atgūt otru elpu, it sevišķi redzot, kā tās kopā ar saviem pratējiem pamazām pagaist. Tāpēc jau šo ceturtdienu, 20.oktobrī, sāksies jauna Tradīciju stundu sērija – aušanas apgūšana, pirmā nodarbība būs pie audējas Eleonoras Spūles, pie viņas mācīsies, kā uzmest metus, bet pārējos darbus - citās dienās - un jau pie stellēm, kas muzejā.