Pasaulei nav gala, un debesīm nav malas. Īstā dzīve ir liela kā pasaule un augsta kā debesis. /Kārlis Skalbe/
Vārda dienas 30.09.2023 19:42
Elma, Elna, Menarda
Dienas teikums
Vārkavas novadam ir bagāts kultūrvēsturiskais mantojums - te atrodami daudzi valsts aizsargājamie valsts, vietējās un pagasta nozīmes kultūras un dabas pieminekļi
Arheoloģijas pieminekļi
- Odzenes apmetne pie Odzenes ietekas Dubnā;
- Brokovsku viduslaiku kapi (vecie Brokovsku kapi) Brokovskos, Dubnas labajā krastā;
- Sempeļa kalns – senkapi Lielkazeros;
- Čeirānu senkapi Čeirānos;
- Pilišku pilskalns Piliškās, pie Bleidas ezera;
- Ančkinu senkapi I Ančkinos, Feimankas labajā krastā;
- Ančkinu senkapi II Ančkinos, Ančkinu – Vārkavas lielceļa kreisajā pusē;
- Bučku senkapi Bučkos, Bleidas ezera krastā;
- Dovoles senkapi Dovolē;
- Zaķīšu senkapi Zaķīšos, pie bijušās Šustas jeb Zaķīšu muižas;
- Gavarišku senkapi pie Zaķīšiem un Šnigerovkas upītes.
.jpg)
Zaķīšu senkapi, tos reģistrēja 1925. gadā, norādot, ka senkapos atrodas 12 – 18 uzkalniņi. Domājams, ka Zaķīšu senkapi ir latgaļiem raksturīgais vēlā dzelzs laikmeta uzkalniņu kapulauks.
Arhitektūras pieminekļi
- Vārkavas muižas pils (19.gs.,vēlā ampīra stils);
- Vārkavas katoļu baznīca (1877);
- Arendoles muižas kungu māja;
- Jadvigovas vējdzirnavas (19.gs. beigas);
- Borkovas muižas klēts Zibergovā;
- Vārkavas skolas (no 1888. – 1974.g.) ēka Vārkavā;
- Vārkavas pagasta ēka Vārkavā.
Jadvigovas vējdzirnavas.
Vārkavas pirmā tautskola Vārkavā (uzcelta 1888.gadā). Kopš 1976. gada un joprojām tas ir Vārkavas tautas nams, kādu laiku tajā darbojās arī bibliotēka.
Borkovas muižas klēts Zibergovā - vietējās nozīmes arhitektūras piemineklis.
Mākslas pieminekļi
- Vārkavas katoļu baznīcā - 17;
- krucifikss ar stabu un jumtiņu 1 km no Upmalas, pie Upmalas – Preiļu ceļa;
- Kalupes luterāņu baznīcā – 1.
Mākslas piemineklis - krucifikss ar stabu un jumtiņu 1 km no Upmalas, pie Upmalas – Preiļu ceļa.
Dabas pieminekļi
- Arendoles parks (6,5 ha) ar vairākām eksotu koku un krūmu sugām;
- Pūces ozols (apkārtmērs 7,5 m) Dubnas kreisajā krastā, pie Lozdām;
- Arendoles parkā uz dažām liepām un ābelēm aug reti, Latvijā aizsargājami augi – āmuļi;
- Vārkavas parks (4,5 ha), tajā ir vairāk nekā 10 eksotu koku un krūmu sugu.
Dabas piemineklis – Arendoles parks, arendoliešu iemīļota atpūtas vieta, arī āmuļu dēļ, ir ticējums, ka, zem tiem skūpstoties, var iegūt mūžīgu mīlestību.
Kritiskā stāvoklī ir dabas piemineklis - Pūces ozols Lozdās.
Dižkoki
Vārkavas pagastā ir 8 valsts nozīmes dižkoki, Upmalas pagastā ir 18 valsts nozīmes dižkoki, Rožkalnu pagastā ir 10 valsts nozīmes dižkoki.
Dižkoks - āra bērzs, atrodas Ingūnas Višņevskas saimniecībā "Atmodas" Vārkavas pagasta Zaķīšos.
Konfesijas un kapi
Lazdānu, Vārkavas, Vanagu, Augšmuktu, Strodu, Borbaļu, Pilišķu kapi ir katoļu kapsētas; Kvedervecumu, Dubencas, Klaparu un Stabulnieku kapi ir vecticībnieku un pareizticīgo kapsētas; Āpšu kapi ir luterāņu kapsēta.
Klusā un nomaļā vietā atrodas Borbaļu kapsēta.
Muižas
Vārkavas novadā ir divas lielākas muižas. Arendoles muižas ēku komplekss tapis 18.gs. – 19.gs. pirmajā pusē. 18. gs. tā piederējusi Līdingshauzeniem, bet vēlāk Plāteriem – Zībergiem, kuru lojālā attieksme pret zemniekiem pasargāja muižu no iznīcības. Arendoles pilī pēc gubernatora rīkojuma 1861.gada 1. augustā grāfs Stanislavs Plāters - Zībergs iztulkoja zemnieku brīvlaišanas likumu latgaliešu valodā.
Pils savulaik bija būvēta kā muižkungu medību un atpūtas vieta. Latgales muižu arhitektūrā Arendoles pils apbūves komplekss izceļas ar greznību un savdabību un ir saglabājies līdz mūsu dienām. Centrā atrodas kungu nams, kurš uzbūvēts 19. gadsimta sākumā. Garās fasādes, kuras izvietotas taisnā leņķī veiksmīgi uzirdina mezonīni, lieveņi, āra kāpnes ar graciozi izbūvētām margām, kuru gala postamentus rotā vāzes. Labi iederas astoņstūra tornis ar pulksteni, vēja rādītāju un grāfu Zībergu ģerboni. Viens no ēkas zelmeņiem izveidots vasarnīcu stilā. To rotā dekoratīvi risinātas koka konstrukcijas. Kungu mājas iekšienē paveras vairākas anfilādē virknētas zāles un saloni, kuru griesti rotāti ar profilētām dzegām, rozetēm vai darināti no koka. Durvju ailes ar klasicisma stilā veidotiem sandrikiem. Pils ir izbūvēta tā, ka gaiteņi tiek izgaismoti ar virsgaismu. Līdz mūsdienām Arenoles muižai ir saglabājušies pat oriģinālie stikli logos, paši logi, durvis, ģipša rozetes un karnīzes. Citas Latgales muižas ir vienkāršākas.
Pašlaik Arendoles muižas kungu māja pieder Arvīdam Turlajam, pastāvīgi notiek tās saglabāšanas un atjaunošanas darbi. Arendoles muižas kungu māja ir iekļauta Valsts aizsargājamo valsts nozīmes kultūras pieminekļu sarakstā.
Arendoles muižas kungu māja - valsts nozīmes kultūras piemineklis.
Pirmo reizi Vārkavas muiža pieminēta 1583. gadā - kā Rēzeknes starastijai piederoša muiža, kura iznomāta dižciltīgajam Bernardam Oledenbokumam.
Vietā, kur tagad atrodas Vārkavas novada administratīvais centrs – Vecvārkava - 16.gs. izveidojās tirgotāju folverks (no poļu valodas - pusmuiža, viensēta), kurā tirgotājiem bija pienākums iepirkt Polijas karalim visāda veida meža preces – būvkokus, starp tiem daudz vancošu (14-15 pēdu gari ozolu bluķi) pelnus, ogles, bebru, lāču, caunu ādas – un tās pa Dubnu nogādāt līdz Daugavai un pa to tālāk uz Rīgu. Vēlāk šis tirgotāju folverks tika dēvēts par Vārkavas folverku.
18.gs.Vārkavas muiža nonāk Borhu dzimtas īpašumā. 1746. gadā Polijas karalis Augusts III apstiprinājis privilēģiju Janam Borham uz Vārkavas muižu un Vilcānu muižu. Uz 1784. gadu Preiļu muižas Vārkavas folverkā minēta koka dzīvojamā māja, pie kuras atrodas augļu dārzs, un uniātu (baznīcas ūnijas piekritēju) koka baznīca. Borhu dzimta izputējusi, un Vārkavas muižu nopircis bijušais muižas pārvaldnieks Mihails fon Reuts.
19.gs. Vārkavas folverks kļuva par patstāvīgu muižu, un tad arī tika uzcelta Vārkavas muižas mūra pils un netālu no tās Vārkavas draudzes mūra baznīca.Vēstures avotos nav precīzu ziņu par pils tapšanas gadu, vien minēts fakts, ka vecā kungu māja nodegusi, un tādēļ 19. gs. otrajā pusē, ap 1865. gadu, tika uzcelta šī jaunā mūra ēka, tā varēja būt uzcelta arī agrāk un šai laikā papildināta, par ko liecina dažādas arhitektūras nianses, kas bija raksturīgas noteiktam laikam.
1912. gadā muiža un Vārkavas pils piederējusi poļu muižniekam Benislavskim. Kad 1912. gadā Benislavskis muižu pārdeva un to iegādājās būvuzņēmējs, dzelzceļu būvētājs Krievijā un Persijā, miljonārs Dorimedonts Aļeiņikovs (1866-1919), sākās intensīva tās saimniecības attīstība – muižā ievilka elektrību, ūdensvadu, uzcēla dzirnavas, ierīkoja kokapstrādes un vilnas apstrādes darbnīcas, iekopa plašu ābeļdārzu, sāka lietot tā laika modernākās lauksaimniecības mašīnas. Īpašu vērību veltīja sugas liellopu un zirgu audzēšanai. Muižnieks plānoja uzbūvēt dzelzceļu, kas savienotu Aglonas un Nīcgales stacijas, taču kara sākums to izjauca. 1919. gadā muižu lielinieki izlaupīja un izpostīja. Muižnieks no pārdzīvojumiem saslima un 1919. gadā nomira. Apbedīts Rožkalnu pagasta Dubencas vecticībnieku kapos.
1920. gadā Latvijas valdība muižu nacionalizē, bet 1922. gadā nodod Vārkavas 2. pamatskolas lietošanā. Vēlāk uz šīs bāzes tiek dibināta Vārkavas vidusskola, kura šai ēkā atradās līdz 1979. gadam, bet pēc tam vairākus gadus ēka tika izmantota dzīvokļiem, skolas inventāram. 2000. gadā sākās Vārkavas muižas pils atjaunošanas darbi, un 2004. gadā notika svinīga pils atklāšana, kad lielākā daļa telpu bija jau izremontētas.
Pašlaik Vārkavas muižas pils ēkā ir izvietojusies Vārkavas novada domes administrācija, Upmalas bibliotēka, Vārkavas novada kultūras centrs, ģimenes ārstes prakse.
Vārkavas muižas pils ir Valsts aizsargājamo nekustamo pieminekļu sarakstā un Vārkavas parks ap pili ir dabas piemineklis.
Vārkavas muižas pils.
Romas katoļu baznīcas Vārkavas novadā
Arendoles Svētās Dievmātes baznīca
Arendoles muižā jau izsenis bija koka kapliča, tā minēta 1826.gada Mogiļevas diecēzes baznīcas kalendārā. Dievkalpojumus tajā noturēja Līksnas prāvesti četrreiz gadā - trešajos Ziemassvētkos, Lieldienās, Vasaras svētkos un vienu reizi lielajā gavēnī. Kapliča atradās muižas parkā, liepās, bija astoņstūrainas formas. 1916.gadā, kara laikā, šo kapliču karavīri nojauca un sadedzināja malkā. Pēc Pirmā pasaules kara nodibināja Arendoles draudzi. Kalupes prāvests Vitalis Treibšo 1926.gadā Arendoles draudzei iegādājās izpostītu ēku, tā bija Arendoles muižas nopostītā mūra darbnīca, ko pirms tam lietoja galdnieku vajadzībām. Ēkai samūrēja sienas, ielika grīdu un griestus, uzlika skaidu jumtu, uzlika tornīti, ielika 8 logus, izveidoja kora telpas, iegādājās koka altāri, liturģisko inventāru. Baznīcas celtniecībā daudz palīdzēja skolas direktors Leons Varslavāns. 1936. gadā baznīcu iesvētīja Aglonas dekāns A. Broks.
1966.gadā baznīcu slēdza, un palīgskolas direktors Tihonovs tajā ierīkoja sporta zāli. Tāpat viņš organizēja baznīcas krusta nolaušanu, drīz vien pēc šīs ļaundarības viņš kļuva invalīds. 1979.gadā palīgskolu slēdza, un tukšajā baznīcā izvietojās veikals un sabija 10 gadus. 1989.gadā baznīcu atdeva draudzei. 1994.gadā Arendoles draudzes vizitācijā ieradās Rīgas arhibīskaps, metropolīts Jānis Pujats.
Arendoles baznīca visu laiku skaitījās Kalupes filiāle, bet kopš 1996.gada tā ir reģistrēta kā patstāvīga draudze. 2004.gadā tai tika pārveidota fasāde – uzcelts tornis.
Vanagu Svētās Annas baznīca
Pirmā draudzes baznīca bija vecais Vārkavas dievnams. To pēc Vārkavas jaunās baznīcas uzcelšanas atveda uz Vanagiem un uzstādīja Vanagu kapsētā 1882.gadā. Tā bija koka baznīca, kurā tika noturēti aizlūgumi un notika dievkalpojumi, sākotnēji šī baznīca tika uzskatīta par kapliču – tās garums bija 10 m, platums – 8m, betona grīda, četri logi. Dievnama tiesības tā ieguva 1894.gadā. Par Vanagu draudzes dibināšanas gadu uzskatāms 1918.gads. Laikam ritot un draudzes ļaudīm kļūstot turīgākiem, radās doma celt jaunu dievnamu. Tā prāvesta Šikur – Kalvāna vadībā sākās materiālu vākšana. 1933. gadā Vanagu draudzes ļaudis tika aicināti uz talkām, un ar zirga pajūgiem tika vesta grants, dolomīts, kokmateriāli, tāpat sākās arī naudas līdzekļu vākšana. 1934.gadā par Vanagu draudzes priesteri kļuva Leons Garška, un šī pat gada augustā sāka jaunas mūra baznīcas celtniecību, tā bija 15,5 m gara un 12,5 m plata. Darbi ritēja veiksmīgi, taču līdzekļu aizvien trūka, tos vāca, aicinot ziedot zemnieku saimniecībām, rīkojot loterijas, sarīkojumus, iestudējot ludziņas, sagaidot ziedojumus no vietējās inteliģences un Rožanovas piensaimnieku sabiedrības. Jaunā baznīca tika būvēta apkārt vecajai, dievkalpojumi baznīcas būvniecības laikā notika Latgales katoļu jaunatnes biedrības Vanagu nodaļas ēkā. Baznīcas būve tika pabeigta 1936.gadā 10.oktobrī, Liepājā tika iegādāts vairāk nekā 600 kg smags zvans. Baznīcu iesvētīja 1936. gadā 13.oktobrī Rīgas palīgbīskaps V.E. Jāzeps Rancāns. Galvenajā Svētajā misē piedalījās arī daudzi citi priesteri un apmēram 10 tūkstoši dievlūdzēju! Par baznīcas būves vadīšanu prāvestam Leonam Garškam draudzes pārstāvji pasniedza zelta krustu.
Vārkavas Vissvētās Trīsvienības baznīca
Vārkavas draudze nodibināta 1670. gadā. Par Vārkavas baznīcām Antons Dzenis savā grāmatā „Muna dzeive” sniedz šādu liecību: „Pirmais ciems vārkaviešos ir bijis Vilcāni. Vilcānu tuvumā, kādu trešdaļu kilometra no Kličkas (Klyčkas) dzirnavām, atradās pirmā Vārkavas baznīca, kuras pamatu akmeņi vēl bija redzami neatkarīgās Latvijas laikā. Otrā Vārkavas baznīca atradusies uzkalniņā pie Dubnas upes tilta, tuvu pie Vārkavas muižas. Ir nostāsti, ka zvans, kas atvests šai baznīcai, no stāvā krasta iekritis upē un neesot izcelts, jo upe tanī vietā bijusi loti dziļa. (Jāpiezīmē, ka tā vieta atrodas uz stāva krasta upes līkumā, kur lejā dziļš atvars.) Trešā Vārkavas baznīca atradās apmēram vienu kilometru uz dienvidiem no vecās, kur tuvumā bijis muižas krogs. Tagadējā baznīca atrodas kādu puskilometru uz ziemeļiem no šīs trešās.”
Vārkavas baznīcas sienā, pie lielajām durvīm, ir iemūrēta akmens plāksne, kurā iegravēts: „1877. g. Jula 18. dina tej B. m. ar kosztu Parafias i Palejgu W. A. Fialkowski uz ziemies K. M. Reutta ar starawejszonu B. A. Czegisa." Tas ir: „Prāvesta A. Čegisa gādībā šī baznīca sākta mūrēt 1877. gada 18. jūlijā uz M. Reuta zemes ar draudzes līdzekļiem un A. Fialkovska atbalstu.” Baznīca tika uzmūrēta laika posmā no 1877. līdz 1880. gadam. Tā veltīta Vissvētās Trīsvienības godam. Vārkavas baznīcas celšana bargajā cariskās Krievijas pārkrievošanas laikā bija saistīta ar cara iestāžu pretestību un savu pašu cilvēku apsūdzībām. Aculiecinieki atceras, - kad Vārkavas baznīcai pamati bijuši ierakti, daži cilvēki apsūdzējuši iestādēs Daugavpilī prāvestu A. Čegisu, ka esot ierakti par daudz lieli baznīcas pamati, tāpēc baznīcas apmēri vairs nesaskanot ar iestādēs apstiprināto baznīcas plānu. Pārrunās ar augstām amatpersonām, kas ieradās Vārkavā, lai uz vietas apskatītu un apcietinātu prāvestu Čegisu, vietējie iedzīvotāji aizstāvēja prāvestu, un darbs varēja turpināties.
1896.gadā Vārkavas baznīcu iesvētīja. Baznīcas galvenās ieejas daļā paceļas divi augsti torņi, jumts noklāts ar cinka skārdu 1933. gadā. Divas pīlāru rindas baznīcas iekšpusi sadala trīs navās. Baznīcā ved trīs durvis. Vārkavas baznīca ir ļoti gaiša, jo gaisma ieplūst pa 16 lieliem četrstūrainiem logiem un 18 apaļiem logiem. Baznīcā ir 5 altāri. Baznīcas galveno durvju priekšā ir mūra lievenis un Svētā Gada jubilejas piemineklis - krusts, kas uzstādīts 1901. gadā. Mazliet tālāk baznīcas dārza stūrī stāv liels krusts, kas tur celts 1931. gadā par piemiņu notikušajām draudzes misijām.
Vārkavas draudzē 1936. gadā bija 5070 draudzes locekļu, šajā skaitā ietilpa arī Znotiņu draudzes locekļu skaits (ap 1600). Diemžēl ugunsgrēkos gāja bojā un 1941.gadā pazuda gandrīz viss draudzes arhīvs – dažādas metriku grāmatas, t.i., kristību, laulību un miršanas reģistru grāmatas. Visvecākā metriku grāmata, kas bija saglabājusies pirms kara, bija kristību grāmata ar nosaukumu "Metrica baptisatorum ecclesiae Varcoviensis" (Vārkavas baznīcas kristību grāmata). Tā rakstīta latīņu valodā, sākot ar 1758. gadu.
Kalupes evaņģēliski luteriskā baznīca
.jpg)
Arendoles un Rimicānu apkārtnē kopš 19.gs. vidus zemi sākuši iepirkt un uz dzīvi apmesties lielākā skaitā luterticīgie no citiem Latvijas novadiem, sevišķi no Sēlijas.
Patstāvīga Kalupes draudze ar 600 draudzes locekļiem nodibināta 1922. gadā. Līdz 1926. gadam Kalupes draudzei sava dievnama nav bijis. Dievkalpojumi tika noturēti vasaras laikā kādā šķūnī, bet ziemas laikā kāda draudzes locekļa istabā. 1926. gadā uz draudzei piederošās zemes tiek uzcelts Lūgšanu nams, pārbūvējot kādu vecu ēku. 1931. gadā iegādāts harmonijs ar 15 reģistriem.
1932. gadā, mācītāja Kārļa Brieža laikā, Kalupes draudze uzsāk ziedojumu vākšanu dievnama būvei. Jaunā Kalupes luterāņu dievnama būvdarbus uzņemas vadīt inženieris Vītols no Daugavpils. Tā kā laukakmeņu Kalupē nav, tie baznīcas būvei tiek piegādāti no Krāslavas pa Daugavu līdz Nīcgalei un tālāk ar šķūtīm 11 km līdz baznīcas būves vietai. 1935. gadā uzmūrēti dievnama pamati uz valsts zemes fonda piešķirtās meža zemes (10,296 ha), un jau rudenī Līvānu, Kalupes un Preiļu draudžu mācītājs K. Briedis ziņo Latvijas evaņģēliski luteriskās baznīcas virsvaldei Rīgā, ka Kalupes draudze ir ķērusies pie sava dievnama celšanas.
1935. gadā no 600 Kalupes draudzes locekļiem nodokļi tiek iekasēti 80% apmērā, tomēr baznīcas celšanai saziedotie līdzekļi ir visai niecīgi. Arī atlikumi no Kalupes draudzes rīkotiem „bazāriem” nav lieli. Tāpēc Kalupes draudze griežas ar lūgumu gan pie Latvijas evaņģēliski luteriskās baznīcas virsvaldes Rīgā, gan arī pie Baznīcu un konfesiju departamenta Rīgā, lai iegūtu vajadzīgo naudu baznīcas būvei. Iespējamības robežās naudu Kalupes baznīcas būvei piešķir baznīcas virsvalde, bet vislielāko palīdzību naudā piešķir Baznīcu un konfesiju departaments Rīgā.
Lieli nopelni Kalupes draudzes celtniecībā ir draudzes mācītājam K. Briedim un Kalupes draudzes priekšniekam Jānim Saleniekam. Uz atvieglotiem noteikumiem Kalupes baznīcas būvei tiek piešķirti visi vajadzīgie celtniecības materiāli. Sarkanie ķieģeļi – no Kalkūnes ķieģeļu rūpnīcas, vajadzīgie kokmateriāli – no Līvānu virsmežniecības. Šīfera plāksnes piešķir Zemkopības departamenta būvniecības nodaļa.
Laukumā ap baznīcu meža koki tiek nozāģēti, celmi uzspridzināti un novākti. Pēc lielo būvdarbu veikšanas laukums ap Kalupes baznīcu tiek uzarts, noecēts un iesēta kultūrzāle. Vietu, kur atrodas jaunuzceltā Kalupes baznīca, nosauc par „Izdegām”. Liepājas drāšu fabrika uz atvieglotiem noteikumiem Kalupes dievnamam izgatavo tērauda zvanu ar uzrakstu: „Kalupes ev. lut. Draudze, Dievs Kungs ir mūsu stiprā pils! 1939.”
Gandrīz vienlaicīgi ar jaunās Kalupes baznīcas celtniecību, vecais Lūgšanu nams tiek pārbūvēts par mācītāja māju, kuru iesvēta 1936. gadā. 1940. gada 3. novembrī Latvijas ev. lut. baznīcas arhibīskaps, doktors T. Grīnbergs kopā ar draudzes mācītāju E. Spekmani iesvētī jaunuzcelto Kalupes. draudzes dievnamu. Kalupes dievnama telpas garums ir 19 m, platums 8 m, platība 152 m², tilpums 760 m³. Tajā ir 120 sēdvietu.
Kalupes draudzei ir divas kapsētas - Āpšu un Plānišķu (Kalupes pagastā) kapi.
Gandrīz vienlaicīgi ar jaunās Kalupes baznīcas celtniecību, vecais Lūgšanu nams tiek pārbūvēts par mācītāja māju, kuru iesvēta 1936. gadā. 1940. gada 3. novembrī Latvijas ev. lut. baznīcas arhibīskaps, doktors T. Grīnbergs kopā ar draudzes mācītāju E. Spekmani iesvētī jaunuzcelto Kalupes. draudzes dievnamu. Kalupes dievnama telpas garums ir 19 m, platums 8 m, platība 152 m², tilpums 760 m³. Tajā ir 120 sēdvietu.
Kalupes draudzei ir divas kapsētas - Āpšu un Plānišķu (Kalupes pagastā) kapi.
No kādreizējās Kalupes draudzes mācītāja mājas pašlaik ir palikuši tikai pamati. 2004. gadā Kalupes baznīcā tiek noturēti seši dievkalpojumi gadā.
2000. gadā vasarā dievnamā veikts iekšpuses remonts. 2002. gadā nomainīti savu laiku nokalpojušie torņa logi. Draudzes lielākā problēma ir nokļūšana līdz baznīcai ziemā un slapjā laikā, tādēļ jāmeklē telpas citur. 2005. gada vasarā draudze svinēja dievnama 65. gadu jubileju. Dievkalpojumu kopā ar Daugavpils iecirkņa prāvestu Aivaru Gusevu un Kalupes draudzes mācītāju Ēvaldu Bērziņu vadīja un tajā sprediķoja arhibīskaps Jānis Vanags. 2010.gadā Kalupes baznīca svin 75 gadu jubileju kopš tās uzcelšanas un 70 gadu jubileju kopš tās iesvētīšanas, par godu tām notiek ārsienu krāsošana un pamatu pielabošana.
Vecticība un pareizticība Vārkavas novadā
Vārkavas novadā dzīvo arī citu kristiešu konfesiju pārstāvji - vecticībnieki un pareizticīgie. Vietējo draudžu un dievnamu viņiem novada teritorijā nav, tās ir Preiļos, Līvānos, Moskvinā. Savulaik vecticībnieku dievnams bija Rožkalnu pagasta Kvedervecumos, taču padomju laikos tas aizgāja postā. Novadā ir vairākas vecticībnieku un pareizticīgo kapsētas – Dubencā, Kvedervecumos, Stabulniekos, Klaparos.
Pēdējo reizi izmaiņas veiktas: 19.08.2015 11:13:23
